Visbiežāk osteoreceptorus kairina, ievadot kaulu smadzenēs fizioloģisko šķīdumu (2. attēls), retāk - ar elektriskās strāvas impulsiem, lāzera starojumu vai cita veida kairinātājiem.

Cilvēki jau sen zināja, ka kaulos ir nervi. "Ādā nav nekā tāda, kas nebūtu arī kaulā" (J. V. fon Gēte, 1749-1827). "Cilvēki jau sen zina, ka kauli ir sāpīgāki par ādu" (I. Pavlovs, 1879-1934) (3. attēls).

20. gadsimta 60. gados LEKMI zinātnieki, izpētījuši daudzo kaulos esošo nervu saistību ar muguras un galvas smadzenēm (CNS), atklāja kaulu sensoro sistēmu. Galvas smadzeņu lielo pusložu garozā kaulu sistēmas pārstāvniecības zonas atrodas blakus ādas, muskuļu un citu sensoro sistēmu pārstāvniecības zonām. Tā kā šīs zonas daļēji pārklājas, tad, kairinot osteoreceptorus (kaulos esošos nervu galus jeb kaulu receptorus), iespējams ietekmēt ne tikai kaulu, bet arī kaulu sistēmu reflektoriski saistītās sistēmas un to funkcijas. Savukārt citas sensorās sistēmas var ietekmēt kaulu sistēmu.Galvas smadzenes ik brīdi saņem nervu impulsu plūsmu no osteoreceptoriem par kaula asins apgādi, kaula iekšējo (intraosālo) spiedienu un intraosālo temperatūru, asins ķīmisko sastāvu un piesātinātību ar skābekli u. c.. Osteoreceptoru kairinājuma rezultātā radušies nervu impulsi (uzbudinājums) no kaula izplatās pa somatiskajiem un simpātiskajiem centrtieces (aferentajiem) nerviem un saslēdzas ar centrbēdzes (eferentajiem) nerviem vienotā refleksu lokā gan attiecīgā muguras smadzeņu līmenī, gan augstāk - galvas smadzenēs līdz pat lielo pusložu garozai, kur rodas kaula sajūta (4. attēls).

Galvas smadzeņu lielo pusložu garozā kaulu sistēmas pārstāvniecības zonas atrodas blakus ādas, muskuļu un citu sensoro sistēmu pārstāvniecības zonām. Tā kā šīs zonas daļēji pārklājas, tad, kairinot osteoreceptorus (kaulos esošos nervu galus jeb kaulu receptorus), iespējams ietekmēt ne tikai kaulu, bet arī kaulu sistēmu reflektoriski saistītās sistēmas un to funkcijas. Savukārt citas sensorās sistēmas var ietekmēt kaulu sistēmu.Savukārt galvas smadzenes raida nervu impulsu plūsmu kaulu, muskuļu, ādas, elpošanas, asinsrites un citām sistēmām, ietekmējot to funkcionālo stāvokli un izraisot neiroķīmiskas, morfoloģiskas un citas pārmaiņas tajās (5. attēls).

Osteorefleksoterapija, kas ir visu kaula struktūru receptoru kairināšana, caur galvas un muguras smadzenēm izraisa daudzveidīgus kaula refleksus jeb atbildes reakcijas ne tikai kaulu sistēmā, bet arī ar kaulu sistēmu reflektoriski saistītās sistēmās.
Osteoreceptoru kairinājums maina nukleīnskabju (DNS un RNS) daudzumu kaula smadzenēs, imūnglobulīnu un glikokortikoīdu saturu asinīs, neiromediatoru biosintēzi galvas smadzeņu struktūrās, kas regulē svarīgas organisma funkcijas (6., 7. attēls).

Neiromediatoriem ir būtiska nozīme tādām nervu sistēmas funkcijām kā emocijas, atmiņa, domāšana, uztvere u. c..
Kaula smadzeņu receptoru kairinājums fizioloģiskā šķīduma spiediena iedarbībā ietekmē kaula smadzeņu mikrovidi, ierosina mehānismu, kas nodrošina šo cilmes šūnu pavairošanos un diferencēšanos par kaula un citām šūnam. Izzinātais neirohumorālais (arī antioksidantīvais), morfoloģiskais darbības mehānisms pamato osteorefleksoterapiju (grieķiski: osteon — kauls, latīniski: refleksus — atspoguļojums, grieķiski: therapeia - ārstēšana) kā fizioloģisku dažādu slimību profilakses un ārstēšanas metodi bez medikamentu lietošanas.

Osteorefleksoterapeits, ievadot injekcijas adatu veselā (cietā, stiprā) kaulā, sajūt lielu kaulaudu pretestību. Ja adatu ievada dažādas osteoporozes smaguma pakāpes izmainītā (porainā, trauslā) kaulā, ir sajūtama attiecīgi vidēja, maza vai niecīga kaulaudu pretestība (smagas osteoporozes gadījumā injekcijas adata dažkārt "iekrīt" kaulā) (1. tabula)

Osteorefieksoterapijas metodi ieteicams izmantot tālbraucējiem šoferiem, datorlietotājiem, banku, biroju un citu iestāžu darbiniekiem. Šo cilvēku ikdienas darbs ir saistīts ar ilglaicīgu statisku un nelabvelīgu slodzi mugurkaulam, ar vienveidīgām, ilgstošām un ātrām kustībām locītavās, ar pastavīgu redzes sasprindzinājumu (8. attēls). Osteoporozes attīstību var sekmēt arī kaitīgi ieradumi (alkohola un narkotiku lietošana, smēķēšana u. c.).

Patlaban ORT izmanto vairāk nekā 60 dažādu slimību un sindromu profilaksei un ārstēšanai (9. attēls).

Pie šīm slimībām un sindromiem pieder:

• osteoporoze,
• kaulu lūzumi,
• osteohondroze,
• pleca un lāpstiņas periartrīts,
• elkoņa epikondilīts,
• deformējoša osteoartroze,
• gūžas locītavas rajona osteoentezopātijas,
• migrena,
• trijzaru nerva neiralģija,
• bronhiālā astma,
• kardialģija,
• depresija,
• senestopātijas,
• mielopoeze,
• metatarzālo kaulu galviņu aseptiskā nekroze un Kēlera slimība,
• Deiclendera slimība,
• vibrācijas slimība,
• Kīnbeka-Preizera slimība,
• Osguda-Šlātera slimība,
• miopātijas (Erba slimība, Laduzi-Dežerēna slimība),
• fantoma sajūtas,
• akomodācijas spazmas un tuvredzība bērniem,
• stostīšanās,
• enurēze,
• enkoprēze,
• diabetiskā pēda,
• posturālā līdzsvara traucējumi,
• telpiskās orientācijas traucējumi,
• atkarība no nikotīna,
• vienlaicīga atkarība no alkohola un nikotīna,
• atkarība no narkotiskām un toksiskām vielām,
• alkohola abstinences sindroms un atkarība no alkohola,
• skeleta muskuļu atonijas sindroms,
• Parkinsona sindroms,
• onkoloģiskās slimības (ORT izmantošana kompleksajā ārstēšanā),
• fobijas (bailes)
• un citas

Visos gadījumos ORT vēlams izmantot kā monoterapiju. To var kombinēt ar noteiktu režīmu, ārstniecisko vingrošanu un masāžu, patoģenētisko un simptomātisko farmakoterapiju.