Šodien turpinājām jau pirms kāda laiciņa uzsāktu sarunu par cilvēku ar invaliditāti iesaisti darba tirgū. Lai arī statistika šobrīd uzrāda bezdarbu, tomēr darba devēji sen sūdzas par kvalificēta darba spēka trūkumu un nav tālu arī brīdis, kad Latvijā fiziski pietrūks jebkādas darba rokas. Cilvēki ar invaliditāti ir ļoti apzinīgi, motivēti, ar augstu atbildības sajūtu un var darīt virkni mūsdienās nepieciešamu darbu, piemēram, darbs pie datora vai telefona, tulkošana utt. Tā faktiski ir klusā rezerve, ko būtu vērts izmantot arī citu aspektu, tādu kā iesaiste un iespēja nopelnīt, dēļ. Paradoksāli, bet, kā galveno šķērsli cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanai min viņiem pārāk labvēlīgo likumdošanu. Proti, pieņemt darbā cilvēkus ar īpašajām vajadzībām ir tikpat vienkārši, kā citus, taču atbrīvot ir gandrīz neiespējami. Nerunājot nemaz par atskaitēm un īpašajām prasībām pret darba vietas iekārtošanu. Tas, protams, nekādā veidā neveicina pat sociāli atbildīgu uzņēmumu vēlmi pieņemt darbā šos cilvēkus. Tie nedaudzie gadījumi, kad izdodoties nodibināt darba attiecības, pārsvarā notiekot neoficiāli tieši iepriekš minēto apstākļu dēļ.
Pēc divu stundu ''prāta vētras'' nonācām pie vairākām dziļāk izpētāmām idejām:
1)Padarīt mazāk stingras likuma normas pret darba devējiem, kuri nodarbina cilvēkus ar īpašajām vajadzībām, tādejādi neaizbaidot tos prom;
2)Atļaut strādāt no mājām un šādos gadījumos darba devējam atļaut nenodrošināt speciālu, īpaši piemērotu darba vietu, jo dzīves vieta jau vairāk vai mazāk ir tam piemērota;
3)Vajadzētu šajā lietā, kā potenciālos darba devējus, vairāk iesaistīt valsts kapitālsabiedrības;
4)Izveidot vienu uzņēmumu, kurš nodarbina cilvēkus ar invaliditāti un kā ārpakalpojumu tā darbiniekus piedāvā sociāli atbildīgiem uzņēmumiem. Tādejādi šis uzņēmums paņemtu uz sevi visu saistīto birokrātiju un padarītu darba attiecības elastīgākas.
Jaunajā gadā izpētīšu šo jautājumu detalizētāk. Varbūt ir vēl kādas idejas vai pārdomas?